Māra Auza stāsta: "Šos vārdus ap 1905. gadu, kad Latviju tricināja revolucionāri nemieri, ir teicis Rainis. Lasot tā laika Raiņa dzeju, mani saviļņoja dzejnieka skaidrais redzējums uz notiekošo, par tautas ciešanām un zaudējumiem. Īsi, lakoniski, skaudri vārdi. Mani pārsteidza lielā sakritība ar mūsdienu nežēlīgo karu Ukrainā, kam mēs ik dienu esam liecinieki. Mani šīs līdzības spēcīgi saviļņoja, un es sāku zīmēt.

Ukraina bija spēcīga, neatkarīga un mierīga valsts, bet noziedzīgais uzbrukums, un nu jau gandrīz 2 gadus ilgais karš posta un grauj Ukrainu un nogalina mierīgos iedzīvotājus, grauj pilsētas un nokauj labākos ukraiņu dēlus. Tas sēj bailes un izmisumu, visvairāk cieš bērni. Bet ukraiņu tauta ir garīgi un fiziski stipra, un viņu spēku vairo tēraudcietā pārliecība par uzvaru, par mierīgas dzīves atjaunotni.

Latvijas zeme daudzu gadsimtu laikā ir piedzīvojusi karus un smagus zaudējumus un nebrīves. Tādēļ manos zīmējumos ieskanas arī latvieša, cīnītāja tēls.

Mani zīmējumi ir nežēlīgi un satraucoši. Bet tāda ir šī tēma, tāda ir Raiņa dzeja un tāda ir kara ikdiena. Mans mērķis bija ilustrēt šo laiku, lai skatītājs dziļāk sajustu šodienas Ukrainas kara notikumus un palīdzētu tuvināt uzvaru pār noziedzīgo kaimiņvalsti un arī tuvāk iepazīt Raini.

Pievienot komentāru

Jūsu vārds:
Komentārs:
Attēlā redzamais kods: